Svētdien Vācijas austrumdaļas Brandenburgas pavalsts vēlētāji balsos par jaunu reģionālo parlamentu.Pret migrantiem noskaņotā galēji labējā ‘Alternatīva Vācijai’ jeb AfD varētu iegūt visvairāk balsu.AfD 1. septembrī pirmo reizi uzvarēja lielās Vācijas vēlēšanās, ieņemot pirmo vietu Tīringenes austrumu federālajā zemē.Brandenburgā aptaujas liecina, ka AfD ir vadībā ar 28 %.
Opozīcijas konservatīvie vēlas, lai robežas patvēruma meklētājiem tiktu pilnībā slēgtas, savukārt kanclera Olafa Šolca (Olaf Scholz) kreisā spārna vadītā valdība pirmdien ieviesa migrantu pārbaudes uz visām Vācijas robežām, mēģinot mazināt AfD atbalstu.Viņš arī vēlas palielināt to cilvēku skaitu, kurus deportē pēc tam, kad viņu patvēruma pieteikumi ir noraidīti.
Šī nav tā pati Vācija, ko Angela Merkele, kura pirms gandrīz desmit gadiem, kad atteicās slēgt robežas simtiem tūkstošu bēgļu, kas bēga no Sīrijas un Afganistānas konflikta un vajāšanas, slaveni paziņoja: ‘Wir schaffen das’ jeb ‘Mēs varam to izdarīt’.
Vācijā 2015. un 2016. gadā ieceļoja aptuveni 1,5 miljoni bēgļu un migrantu, galvenokārt no Tuvajiem Austrumiem.Viņiem ierodoties, vilcienu stacijās bija izvietotas ‘laipni gaidīti ‘ zīmes, un jautri brīvprātīgie dalīja pārtiku un rotaļlietas.Tika izveidota frāze ‘Willkommenskultur’ jeb ‘uzņemšanas kultūra’, un daudzi vācieši pēkšņi jutās lepni par savas valsts jauniegūto bēgļu patvēruma statusu.
2023. gadā Vācijas pilsonību ieguva rekordliels skaits cilvēku – 200 000, no kuriem lielākā grupa bija no Sīrijas.Šīs personas tiek dēvētas par jaunajiem vāciešiem.Šodien daudzi no šiem bēgļiem paši kļūst par Vācijas pilsoņiem.
‘2015. gada paaudzi’ eksperti raksturo kā ļoti motivētu.Daudzi no viņiem varēja palikt Libānā un Turcijā, bet viņi spieda sevi doties uz Vāciju, lai veidotu jaunu dzīvi.Viņi ir vidēji jaunāki nekā vietējie iedzīvotāji – 26 gadi salīdzinājumā ar Vācijas vidējo vecumu 47 gadi – un statistiski biežāk strādā: No 2015. gadā iebraukušajiem sīriešu vīriešiem 84 % ir nodarbināti, salīdzinot ar 81 % Vācijā dzimušo vīriešu.
Tomēr 2015. gada ‘viesmīlības kultūru’ mūsdienās ir grūti atrast, jo AfD uzplaukums un mainstream politiskā elite kļūst aizvien naidīgāka pret imigrantiem.
Pašlaik Vācijā ierodas mazāk bēgļu, un šogad iebraucēju skaits ir samazinājies par 22 %, salīdzinot ar to pašu periodu 2023. gadā.Taču kopumā valstī šobrīd dzīvo 3,48 miljoni bēgļu – vairāk nekā jebkad kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem.Trešdaļa no tiem ir no Ukrainas.
Kanclera Olafa Šolca (Olaf Scholz) sašķeltā un sašķeltā koalīcijas valdība nav palīdzējusi vēlētājiem justies drošāk par valsts vadību.Dažas vietējās pašvaldības apgalvo, ka tām ir loģistikas un finanšu grūtības; labējie un AfD apgalvo, ka skaitļi ir pārāk lieli; kreisā spārna piekritēji vaino Finanšu ministrijas apsēstību ar grāmatvedības līdzsvarošanu un atteikšanos uzņemties jaunus parādus; turklāt Vācijā valda vispārējs satraukums par naudas un resursu ierobežotību.
Kādas tad ir jauno vāciešu domas par šīm izmaiņām Vācijas noskaņojumā?
Kopā ar savu trīs gadus veco dēlu un brāļadēlu ar invaliditāti Parvina bija starp tiem, kas 2015. gadā pēc mēnešiem ilga ceļojuma – lielākoties kājām – no Afganistānas ieradās Vācijā.Robežsargi viņus apšaudīja, un viņa baidījās par savu dzīvību, kad Vidusjūrā sāka grimt pārpildītā laivu laivu, kurā viņi atradās.
Lai gan viņa varētu šķist bēgļu veiksmes stāsts – nesen ieguvusi Vācijas pilsonību un šovasar ieguvusi sociālā darbinieka kvalifikāciju -, viņa apgalvo, ka kopš 2015. gada migrantu situācija ir pasliktinājusies.’Es šeit nejūtos gaidīta,’ viņa man saka.
‘Kad viens bēglis izdara kaut ko sliktu, plašsaziņas līdzekļi to padara par ļoti lielu notikumu.Un tad, protams, cilvēki domā, ka visi bēgļi ir slikti,’ viņa saka.’Tas lielā mērā ir iemesls, kāpēc Vācijā pieaug galēji labējie un naids pret bēgļiem.’.
Augustā sākās jaunākās politiskās debates par migrāciju; pēc trīs cilvēku saduršanas ar nazi Zolingenas pilsētā (aizdomās turamais ir sīriešu patvēruma meklētājs, kuru varas iestādes vēlējās deportēt) nākamajā nedēļā visā Vācijā notika vairāki uzbrukumi ar nazi, kuros nebija iesaistīti bēgļi, tostarp divi neziņoti saduršanas gadījumi Berlīnē, kuros sievietes nogalināja viņu bijušie partneri.
Divas stundas pēc uzbrukuma AfD reģionālais līderis Bjorns Hoke, kuru Vācijas tiesas ir juridiski definējušas kā fašistu un sodījušas ar naudas sodu par nacistu lozunga lietošanu mītiņos, vietnē X līdzās hashtagam Solingen publicēja ierakstu ‘1. 9. balsojiet par pārmaiņām’.Galēji labējā AfD nekavējoties izmantoja Zālingenas saduršanu ar nazi kā daļu no savas priekšvēlēšanu kampaņas septembrī paredzētajām reģionālajām vēlēšanām Tīringenē.
Es satieku Sultānu Tīringenes galvaspilsētā Erfurtē, kur viņa organizē protestu pret galēji labējiem.Bēgusi no Afganistānas desmit gadu vecumā, viņa pirms desmit gadiem aizbēga uz Vāciju, drīzumā uzsāks studijas jurisprudencē, brīvi runā vācu valodā un ir politiski iesaistīta, bieži uzstājas lielās demonstrācijās.Tomēr viņa nevar balsot un ir iesniegusi pieteikumu Vācijas pilsonības saņemšanai, bet nav saņēmusi atbildi.
Atjaunojusi savu dzīvi Vācijā, Sultānas māte Latifa man uzticas, ka baidās, ka ģimenei varētu nākties bēgt vēlreiz – šoreiz, lai izvairītos no galēji labējiem.
‘Mēs zinām, ka mums draud, un mēs ļoti baidāmies, bet jums ir jāsaprot, ka tā ir bijusi realitāte gadiem ilgi,’ saka Sultana, uzsverot, ka rasisms ir lielāka problēma nekā tikai AfD.
Viņa stāsta, viņas acīs ieplūstot asarām: ‘Es runāju vāciski, es sapņoju vāciski, visa mana dzīve griežas ap to, ka esmu vāciete.Es sev jautāju, kas man vēl jādara, lai mani atzītu par vācieti.’.
‘Mums nav izvēles.Daudziem no migrantiem nav pilsonības, tāpēc viņiem nav tiesību balsot.Bet mums ir balsis, un mēs gribam šīs balsis iznest uz ielām un pateikt: mēs esam šeit un paliksim šeit, ‘ saka Sultana, atbildot uz jautājumu, kā risināt šo situāciju.
Tomēr daži jaunvācieši apsver iespēju pilnībā aizbraukt; Parvina pirmo reizi savu māsu Londonā varēja redzēt augustā, tiklīdz viņa saņēma Vācijas pasi; tagad, kad viņa ir licencēta sociālā darbiniece, viņa pat apsver iespēju pārcelties uz Apvienoto Karalisti, kur, kā viņa stāsta, jūtas labāk pieņemta.
Saskaņā ar pagājušajā nedēļā migrācijas pētniecības institūta DeZIM publicēto pētījumu gandrīz 25 % personu ar migrācijas izcelsmi – daudzi no viņiem ir Vācijas pilsoņi – domā par aizbraukšanu no Vācijas galēji labējo spēku uzplaukuma dēļ, un gandrīz 10 % apgalvo, ka viņiem ir konkrēti plāni to darīt.
Paradokss slēpjas valdības izmisīgajā vēlmē piesaistīt Vācijai darbaspēku, taču aizvien naidīgākā retorika, kas saistīta ar migrāciju, var atturēt cilvēkus no ierašanās, kā arī aizbiedēt ambiciozos jaunos vāciešus, kuri jau šobrīd dzīvo pārtikušu dzīvi šajā valstī.
Svētdien Vācijas austrumdaļas Brandenburgas pavalsts vēlētāji balsos par jaunu reģionālo parlamentu.Pret migrantiem noskaņotā galēji labējā ‘Alternatīva Vācijai’ jeb AfD varētu iegūt visvairāk balsu. 1. septembrī AfD pirmo reizi uzvarēja lielās Vācijas vēlēšanās, ieņemot pirmo vietu Tīringenes austrumu federālajā zemē.Brandenburgā aptaujas liecina, ka AfD ir vadībā ar 28 %.
Opozīcijas konservatīvie vēlas, lai robežas patvēruma meklētājiem tiktu pilnībā slēgtas, savukārt kanclera Olafa Šolca (Olaf Scholz) kreisā spārna vadītā valdība pirmdien ieviesa migrantu pārbaudes uz visām Vācijas robežām, mēģinot mazināt AfD atbalstu.Viņš arī vēlas palielināt to cilvēku skaitu, kurus deportē pēc patvēruma pieteikumu noraidīšanas.
Šī nav tā pati Vācija, ko Angela Merkele, kura pirms gandrīz desmit gadiem, kad atteicās slēgt robežas simtiem tūkstošu bēgļu, kas bēga no Sīrijas un Afganistānas, kur viņai nācās pārciest konfliktus un vajāšanas, slaveni paziņoja: ‘Wir schaffen das’ jeb ‘Mēs varam to izdarīt’.
Vācijā 2015. un 2016. gadā ieceļoja aptuveni 1,5 miljoni bēgļu un migrantu, galvenokārt no Tuvajiem Austrumiem.Viņiem ierodoties, vilcienu stacijās bija izvietotas ‘laipni gaidīti ‘ zīmes, un jautri brīvprātīgie dalīja pārtiku un rotaļlietas.Tika izveidota frāze ‘Willkommenskultur’ jeb ‘uzņemšanas kultūra’, un daudzi vācieši pēkšņi jutās lepni par savas valsts jauniegūto bēgļu patvēruma statusu.
2023. gadā Vācijas pilsonību ieguva rekordliels skaits – 200 000 cilvēku, no kuriem lielākā grupa bija no Sīrijas.Šos cilvēkus sauc par jaunajiem vāciešiem.Šodien daudzi no šiem bēgļiem paši kļūst par Vācijas pilsoņiem.
‘2015. gada paaudzi’ eksperti raksturo kā ļoti motivētu.Daudzi no viņiem varēja palikt Libānā un Turcijā, bet viņi spieda sevi doties uz Vāciju, lai veidotu jaunu dzīvi.Viņi ir vidēji jaunāki nekā vietējie iedzīvotāji – 26 gadi salīdzinājumā ar Vācijas vidējo vecumu 47 gadi – un statistiski biežāk strādā: No 2015. gadā iebraukušajiem sīriešu vīriešiem 84 % ir nodarbināti, salīdzinot ar 81 % Vācijā dzimušo vīriešu.
Tomēr 2015. gada ‘uzņemšanas kultūru ‘ mūsdienās ir grūti atrast, jo AfD uzplaukums un mainstream politiskā elite kļūst arvien naidīgāks pret imigrantiem.
Vācijā šobrīd ierodas mazāk bēgļu, un šogad ieceļotāju skaits ir samazinājies par 22% salīdzinājumā ar to pašu periodu 2023. gadā.Taču kopumā valstī šobrīd dzīvo 3,48 miljoni bēgļu – vairāk nekā jebkad kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem.Trešdaļa no tiem ir no Ukrainas.
Kanclera Olafa Šolca (Olaf Scholz) sašķeltā un sašķeltā koalīcijas valdība nav palīdzējusi vēlētājiem justies drošāk par valsts vadību.Dažas vietējās pašvaldības apgalvo, ka tām ir loģistikas un finanšu grūtības; labējie un AfD apgalvo, ka skaitļi ir pārāk lieli; kreisie pārmet Finanšu ministrijai apsēstību ar grāmatvedības līdzsvarošanu un atteikšanos uzņemties jaunus parādus; un Vācijā valda vispārēja nemiera sajūta par naudas un resursu ierobežojumiem.
Kādas tad ir jauno vāciešu domas par šo vācu noskaņojuma maiņu?
Kopā ar savu trīs gadus veco dēlu un brāļadēlu ar invaliditāti Parvina bija starp tiem, kas 2015. gadā pēc mēnešiem ilga ceļojuma – lielākoties kājām – no Afganistānas ieradās Vācijā.Robežsargi viņus apšaudīja, un viņa baidījās par savu dzīvību, kad Vidusjūrā sāka grimt pārpildītā laivu laivu, kurā viņi atradās.
Lai gan viņa varētu šķist bēgļu veiksmes stāsts – nesen ieguvusi Vācijas pilsonību un šovasar ieguvusi sociālā darbinieka kvalifikāciju -, viņa apgalvo, ka kopš 2015. gada migrantu vide ir kļuvusi sliktāka.’Es šeit nejūtos gaidīta,’ viņa man saka.
‘Kad viens bēglis izdara kaut ko sliktu, plašsaziņas līdzekļi to padara par ļoti lielu notikumu.Un tad, protams, cilvēki domā, ka visi bēgļi ir slikti,’ viņa saka.’Tas lielā mērā ir iemesls, kāpēc Vācijā pieaug galēji labējie un naids pret bēgļiem.’.
Augustā sākās visjaunākās politiskās debates par migrāciju; pēc trīskājiena saduršanas ar nazi Zolingenas pilsētā (aizdomās turamais ir sīriešu patvēruma meklētājs, kuru varas iestādes vēlējās deportēt) nākamajā nedēļā visā Vācijā notika vairāki uzbrukumi ar nazi, kuros nebija iesaistīti bēgļi, tostarp divi neziņoti saduršanas gadījumi Berlīnē, kuros sievietes nogalināja viņu bijušie partneri.
Divas stundas pēc uzbrukuma AfD reģionālais līderis Bjorns Hoke, kuru Vācijas tiesas ir juridiski atzinušas par fašistu un sodījušas par nacistu lozunga lietošanu mītiņos, sociālajā tīklā X publicēja ziņu ‘1. 9. balsojiet par pārmaiņām’ un pievienoja hashtagu Solingen.Galēji labējā AfD nekavējoties izmantoja Zālingenas saduršanu ar nazi kā daļu no savas priekšvēlēšanu kampaņas septembrī paredzētajām reģionālajām vēlēšanām Tīringenē.
Es satieku Sultanu Tīringenes galvaspilsētā Erfurtē, kad viņa organizē protestu pret galēji labējiem.Bēgusi no Afganistānas desmit gadu vecumā, viņa pirms desmit gadiem aizbēga uz Vāciju, drīzumā uzsāks studijas jurisprudencē, brīvi runā vāciski un ir politiski iesaistīta, bieži uzstājas lielās demonstrācijās.Tomēr viņa nevar balsot un ir iesniegusi pieteikumu Vācijas pilsonības saņemšanai, bet nav saņēmusi atbildi.
Atjaunojusi dzīvi Vācijā, Sultānas māte Latifa man uzticas, ka baidās, ka ģimenei varētu nākties bēgt vēlreiz – šoreiz, lai izvairītos no galēji labējiem.
‘Mēs zinām, ka mums draud, un mēs ļoti baidāmies, bet jums jāsaprot, ka tāda ir bijusi realitāte jau gadiem ilgi,’ apgalvo Sultana, uzsverot, ka rasisms ir lielāka problēma nekā tikai AfD.
Viņa stāsta, viņas acīs ieplūstot asarām: ‘Es runāju vāciski, es sapņoju vāciski, visa mana dzīve griežas ap to, ka esmu vāciete.Es sev jautāju, kas man vēl jādara, lai mani atzītu par vācieti.’.
‘Mums nav izvēles.Daudziem migrantiem nav pilsonības, tāpēc viņiem nav balsstiesību.Bet mums ir balsis, un mēs gribam tās nodot ielās un teikt: mēs esam šeit un paliksim šeit,’ atbild Sultana, atbildot uz jautājumu, kā risināt šo situāciju.
Tomēr daži jaunvācieši apsver iespēju pilnībā aizbraukt; Parvina pirmo reizi savu māsu Londonā varēja redzēt augustā, tiklīdz viņa saņēma Vācijas pasi; tagad, kad viņa ir licencēta sociālā darbiniece, viņa pat apsver iespēju pārcelties uz Apvienoto Karalisti, kur, kā stāsta viņa, jūtas labāk pieņemta.
Saskaņā ar pagājušajā nedēļā migrācijas pētniecības institūta DeZIM publicēto pētījumu gandrīz 25 % cilvēku ar migrācijas izcelsmi, no kuriem daudzi ir Vācijas pilsoņi, domā par aizbraukšanu no Vācijas galēji labējo spēku uzplaukuma dēļ, un gandrīz 10 % apgalvo, ka viņiem ir konkrēti plāni to darīt.
Paradokss slēpjas valdības izmisīgajā vēlmē piesaistīt Vācijai darbaspēku, taču aizvien antagonistiskākā retorika saistībā ar migrāciju var atturēt cilvēkus no ierašanās, kā arī aizdzīt no Vācijas jaunus vērienīgus vāciešus, kuri jau bauda pārtikušu dzīvi šajā valstī.
