Savas piejūras pils Librevilā priekšnamā Roberts Burgi 1998. gada janvārī gaidīja tikšanos ar Gabonas prezidentu Omaru Bongo.
Viņš tur bija ieradies centriski labējo gallistu kandidāta un Parīzes mēra Žaka Širaka vārdā, lai vāktu naudu gaidāmajām Francijas prezidenta vēlēšanām.
Tad kurš gan cits būtu jāielaiž tajā pašā priekšnamā, ja ne Rolāns Dumas, valdošā sociālistu prezidenta un bijušā Francijas ārlietu ministra Žaka Širaka erudīts ienaidnieks, kurš atradās viņam pa labi?
‘Sveiki, Burži, man šķiet, ka mēs esam šeit viena un tā paša iemesla dēļ,’ sacīja Dumas.
Pēc neilga brīža no Bongo kabineta pirmais iznāca Dumas, apgalvojot, ka ir vecākais, un sacīja Burgi: ‘Neuztraucieties, vēl ir nedaudz palicis! ‘.
Šī anekdote, kas aprakstīta nesen izdotajās Burgi memuāros ‘Viņi zina, ka es visu zinu – Mana dzīve Frančafrikā’, stāsta visu par naudas grābšanu un savstarpējo atkarību, kas tik ilgi saistīja Francijas un Āfrikas politiku.
Četrdesmit gadus Roberts Burži atradās visa tā centrā.
Viņš bija uzticības persona visai Āfrikas līderu paaudzei, tostarp Burkinafaso vadītājam Blēzam Kompaorē, Kongo Republikas prezidentam Denisam Sasu Ngueso un Gabonas prezidentam Omaram Bongo.Viņš dzimis Senegālā 1945. gadā šiītu izcelsmes libāniešu ģimenē.
Un Parīzē viņš mantoja leģendārā Žaka Fokarta mantiju – gallista, kurš pārraudzīja postkoloniālo Françafrique sistēmu ar tās ietekmes un aizsardzības, tirgu, materiālu, muskuļu. un naudas sistēmu.
Āfrika un tās bijušās Francijas kolonijas bija visu Francijas politisko partiju finansējuma avots jau kopš pirmajiem gadiem pēc Otrā pasaules kara, kad tā bija aktivitātes centrs, atbalstot pēckara Francijas līderi Šarlu de Gollu; līdz 80. gadiem, kad uz skatuves parādījās Burži, tas bija kļuvis par rutīnu.
Kā apgalvo Burži, viņš pats nekad nav importējis naudas maisus.
Intervijā, kas šonedēļ publicēta laikrakstā Le Figaro, viņš apgalvoja: ‘Procedūra bija vienkārša.Kad tuvojās vēlēšanas, Širaks lika man skaidri saprast, ka man ir jāsniedz vēstījums dažādās Āfrikas galvaspilsētās.’.
‘Tad manā birojā Parīzē ieradās Āfrikas valstu vadītāju emisārs ar vairākiem miljoniem dolāru jeb franku.’.
Širaks pretendēja uz uzvaru gan 1995. gada, gan 2002. gada prezidenta vēlēšanās.Pēc viņa teiktā, Āfrikas līderi katrā no šiem gadījumiem ieguldīja aptuveni 10 miljonus ASV dolāru (7,5 miljonus mārciņu).
Vēl viens kolorīts stāsts no 2002. gada vēlēšanu sacensībām Burgi nāca gaismā, kad Burkinābes līdera Blaise Compaoré pārstāvis ieradās Parīzē, slēpjot ievērojamu naudas summu djembe bungās.
Burži apgalvo, ka viņš kopā ar sūtni devies uz Elizejas pili, kur viņus sagaidījis Širaks, un ka viņi ar šķērēm atvēruši aizzīmogotās mucas, no kurām izplūdušas banknotes.
Burgi citē Širaka teikto: ‘Tipisks Blēzs, viņš mums ir atsūtījis mazas nominālvērtības banknotes.’ Izrādās, ka visa nauda bija pieci un desmitnieki.
Naudas pārvaldība nebija bez problēmām.Burži atceras nozīmīgu dāvanu Širakam no kāda cita Āfrikas līdera, sakot: ‘Es gribēju ietīt paciņas papīrā, tāpēc iegāju meitas istabā, noņēmu vienu no viņas plakātiem un ietinu tajā naudu.’.
Šī sistēma bija tik plaši izplatīta, ka no tās radās darbības vārds cadeauter – no franču valodas cadeau, kas nozīmē dāvana.
Kad 2011. gadā pirmo reizi izskanēja Burgi apgalvojumi, Burkinafaso un citu valstu amatpersonas tos atspēkoja, tomēr bijušais Kotdivuāras prezidenta padomnieks atzina, ka tā ir ‘vēsturiska prakse’.’.
Burgi apgalvojumus kategoriski noraidīja arī Žaks Širaks un Dominique de Villepin, kurš tolaik bija viņa štāba vadītājs.
Tā kā tika uzskatīts, ka maksājumi veikti pārāk sen, tika sākta sākotnējā izmeklēšana, bet vēlāk tā tika izbeigta, neveicot nekādus turpmākus pasākumus.
Širaks: Francijas iecienītākais politiskais hameleons.
Francijas bijušie vadošie līderi ‘saņēma 20 miljonus dolāru’.
Futbols, grafiti un kara ‘ceļojums’: Trīs veidi, kā Krievija cenšas ietekmēt Āfriku.
Pēc Burgi teiktā, tolaik Āfrikas līderiem bija ierasts to darīt savā starpā, un ievērojamu naudas summu ziedošana bija veids, kā veidot attiecības un atbalstu.
Pēc tam, kad 2007. gadā pie varas nāca Nikolā Sarkozī un apsolīja no Āfrikas neņemt nevienu franku, Burži saka, ka viņš kļuva vīlies, jo mainīgajā pasaulē tas nebija ilgtspējīgi.
Kopš tā laika pret Sarkozī ir uzsākta izmeklēšana par iespējamu kampaņas līdzekļu pieņemšanu no Lībijas Muamara Kadafi, ko viņš noliedz; Burži, kurš ir Sarkozī atbalstītājs, saka, ka viņam ir grūti noticēt šīm apsūdzībām.
79 gadus vecais bijušais advokāts arī apsver savu ļoti atšķirīgo lomu Emanuela Makrona vēlēšanās 2017. gadā, kad Burži palīdzēja sagraut kandidāta, kurš īsu brīdi bija skaidrs favorīts, konservatīvā Fransuā Fijona, izredzes.
Savulaik bijis tuvs Fijonam, Burži bija no viņa attālinājies; viņš apsūdzēja bijušo premjerministru skopībā un nepieklājībā un atklāja žurnālistam, ka bija uzdāvinājis Fijonam greznu uzvalku pāri kā dāvanu.
Fijons, kurš kandidēja, pamatojoties uz godprātības platformu, nekad pilnībā neatguvās, un vēlāk tika atzīts par vainīgu, ka bija devis savai britu sievai fiktīvu darbu parlamentā.
Taču Burži mīlestība ir Āfrika.
Lai gan korupcija Francijas kodolā bija nepareiza, viņš norāda, ka tā laika sistēma nodrošināja stabilitāti un saikni starp Francijas un Āfrikas līderiem, kas bieži vien bija personiska.
Mūsdienās tā vairs nepastāv.
Kā liecina nesenais Francijas atkāpšanās no tās bijušajām armijas bāzēm Mali un Nigērā, Francijas stāvoklis tās bijušajās kolonijās pasliktinās un tās ietekme samazinās.
Par Francijas saiknes ar kontinentu sabrukumu nožēlo Burži.
‘Tomēr ir pārāk vienkārši visu vainu novelt uz Franciju.Āfrika ir kļuvusi par globalizētāku kontinentu, un Francija nav spējusi pielāgoties šai jaunajai realitātei.Tā arī turpina pieļaut vienu un to pašu kļūdu – augstprātību.’.
Makrons vēro, kā sabrūk Francijas pieeja Āfrikai.
