Es katru dienu pamanīju 7. oktobri.

GAZA ENVELOPE, Izraēla: Uz izturīgajām koka mēbelēm, ko Ofers Kalderons (Ofer Calderon) izgatavoja savam mājoklim Nir Oza kibucu rajonā, ir nosēdies putekļu slānis.Ir pagājis gads, kopš Kalderonu un divus no viņa četriem bērniem pamodināja Hamas teroristi viņu apkaimē un viņi mēģināja paslēpties, izskrienot pa mājas aizmuguri, pa logu un krūmos, pirms viņus notvēra.
Sahar un Erezs Kalderoni tika sagūstīti kopā ar savu tēvu un pēc pusotra mēneša atbrīvoti saskaņā ar vienošanos, kas atbrīvoja lielāko daļu bērnu ķīlnieku.Viņu māte Hada izdzīvoja uzbrukumā kibuca otrā pusē; viņas māte un māsīca tika nogalinātas.
Pagājušā rudens pirmajās kara nedēļās Izraēlas žurnālistiem tika dota piekļuve kibuciem un Nova mūzikas festivāla norises vietai, kad visa Gazas pierobežas zona joprojām tika uzskatīta par aktīvu militāro zonu.Vienīgie cilvēki, kas nebija tērpušies pilnā aizsargtērpā, bija daži nogurušie kibucu iedzīvotāji, kas šķiroja savu māju atliekas.Dienā, kad žurnālisti pagājušā gada oktobrī bija ieradušies kibucu Nir Oz, Hada Kalderona (Hadas Calderon) veda viņus cauri sava bijušā vīra mājām un izsekoja, kā viņas bērni centās izvairīties no Hamas.
Gandrīz gadu vēlāk žurnālistiem atkal tika dota piekļuve Hamas nāvējošā slaktiņa vietām.Dažas no šīm vietām ir iztīrītas un attīrītas daudzajām solidaritātes misijām, kas pēdējā gada laikā ir devušās uz šo reģionu.Citas bija privātmājas, kurās preses pārstāvjiem tika dota īpaša atļauja iekļūt.

Ofera Kalderona mājas paliekas kibucu Nir Oza.(Foto: Melissa Weiss) Gadu vēlāk Kalderonu māja, tāpat kā visas pārējās mājas šajā kvartālā, stāv tukša.Uz ieejas durvīm ir afišas ar Oferu un viņa bērniem.Ieskatoties pa izsistu logu, var redzēt, ka māja ir lielā mērā iztīrīta – dzīvojamā zonā palicis tikai dīvāns, galdi un krēsli.Sadragātie stikli, izkaisītie papīri un sadzīves priekšmeti, kas klāja grīdas pēc tam, kad teroristi izlaupīja māju, tika sakopti pirms vairākiem mēnešiem.Vienīgais priekšmets uz koka virtuves galda ir krūze ar vārdu toda – ‘paldies’, kas bija saglabājusies gan tajā dienā, gan visas turpmākās dienas.
***** Piecu minūšu gājiena attālumā no Ofera Kalderona mājām Batševa Jahalomi (Batsheva Yahalomi) staigāja pa to, kas līdz pagājušā gada oktobrim bija mājoklis, kurā viņa dzīvoja kopā ar vīru Ohadu un viņu trim bērniem.Oktobra rītā, kad bija iestājusies traģēdija, Ohads un viņa māte.Viņi pamodās, kad viņu kaimiņos uzradās teroristi, un aizskrēja uz savu drošo istabu.
‘Mēs sapratām, ka notiek kaut kas ļoti bīstams un slikts,’ žurnālistiem pie savas mājas skaidroja Jahalomi.Jahalomi drošās istabas durvis nevarēja aizvērties no iekšpuses, tāpēc Ohads Jahalomi ar ieroci stāvēja gaitenī, bloķējot sievu un bērnus iekšā un mierinot viņus caur durvīm.Nevēloties vēl vairāk biedēt savu ģimeni, viņš viņus nomierināja un teica, ka mīl viņus.Bet, kamēr viņš runāja caur smagajām durvīm, viņš vienlaikus rakstīja īsziņu savam labākajam draugam: ‘Tās ir mūsu pēdējās minūtes.’.
Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem ‘Hamas’ teroristi iekļuva Jahalomi mājā, iemetot telpās granātas un izsmidzinot lodes.Ohads tika trāpīts kājā.Batševa dzirdēja, kā viņas vīrs kliedza dažas sekundes pirms četri teroristi iekļuva drošajā telpā.Sākumā viņa pretojās teroristu centieniem izvest viņu un bērnus no drošās telpas, jo bija pārliecināta, ka drīz vien viņiem palīgā nāks IDF.Tikai pēc tam, kad uz viņu tika vērsts ierocis, viņa un bērni tika izvesti no telpas.
Viņa un abas viņas meitas tika iekrautas vienā motociklā, dēls – otrā.Taču, kad motocikls, uz kura viņa atradās, apgāzās un viņa ar meitām tika aizdzītas uz kādu konstrukciju, viņa pazaudēja no redzesloka motociklu, kurā atradās viņas dēls.
Jūtot īsu izdevību – un uzskatot, ka Gazā viņu, visticamāk, nesavienos ar dēlu, – viņa ar zīdaiņu un desmitgadīgo bērnu aizbēga no bruņotajiem vīriešiem.Bija vajadzīgas vairākas stundas – un otra tikšanās ar teroristiem, kuri nebija bruņoti un nevarēja piespiest viņu doties ar viņiem -, lai Jahalomi nonāktu drošībā.
Jahalomi bija pieņēmusi, ka viņas vīrs ir nogalināts un ka viņa līķis tiks atrasts viņu mājās.Taču vienīgā viņas vīra pēda, ko IDF atrada viņu mājā, bija viņa asinis uz sienām, kas vēl gadu vēlāk bija izšļakstījušās pa gaiteni.Tika noskaidrots, ka viņš bija ievests Gazā.
Līdz janvārim IDF izsekoja Ohada atrašanās vietu.Tā mēneša vidū kāda grupa publicēja videoierakstu ar Ohadu, kas, domājams, bija uzņemts kara pirmajās nedēļās.Filmā tika apgalvots, ka Ohad ir nogalināts Izraēlas gaisa triecienā; IDF nav redzējusi pierādījumus, kas apstiprinātu šo apgalvojumu, taču ir zināms, ka viņš joprojām atrodas Gazā.

Uz galda ķīlnieka Ohada Jahalomi mājoklī atrodas ķīlnieka plakāts (Foto: Melissa Weiss) Pirmās vairākas nebrīves nedēļas Eitans tika turēts viens, spiests skatīties videoierakstus, kuros bija redzamas zvērības.Kad 12 gadus vecais meitēns raudāja, teroristi viņam sejā ievirzīja ieročus.Galu galā viņš tika pārvietots uz slimnīcu kopā ar citiem Nir Oza iedzīvotājiem un vēlāk atbrīvots nedēļu ilgā pagaidu pamiera laikā novembrī.
Viņas bērni pastāvīgi jautā par tēvu.’Es labprātāk domāju, ka Ohads ir dzīvs,’ viņa teica.’Viņš ir ļoti spēcīgs vīrs.’.
Jahalomi, kuras vīrs ir Francijas pilsonis, pēc Francijas prezidenta Emanuela Makrona ielūguma jubileju pavada Parīzē.
Daudzi kibuca iedzīvotāji ir pārcēlušies uz Kirjat Gatu.Kibucā nav pastāvīgo iedzīvotāju, bet ir pastāvīga cilvēku un strādnieku plūsma, kas ierodas un izbrauc no kibuca, lai uzturētu dārzus un pabarotu tur dzīvojošos kaķus.
Jahalomi ģimene pārcēlās uz kibucu divu stundu brauciena attālumā netālu no Netanjas, un viņa neplāno pārcelties atpakaļ uz Nir Oz.Taču viņa uzskata, ka kibucs ir jāsaglabā kā atgādinājums par uzbrukumiem un mācība nākamajām paaudzēm.
‘Tas ir kā Aušvicā,’ sacīja Jahalomi.
***** Kibucu Kfar Aza Šahars Goldšteins norādīja uz māju, kurā dzīvoja kopā ar savu tagad jau bijušo sievu, tieši aiz kvartāla, kurā mitinājās kibuca jaunieši.Goldšteina uzbrukuma rītā nebija kibuca telpās, jo bija izvēlējusies aizbraukt brīvdienu nedēļas nogalē kopā ar sievu un vecākiem, kuri arī dzīvoja Kfar Aza.
Goldšteina uzskata, ka šis lēmums izglāba viņas dzīvību.Viņa ar žestu norādīja uz varavīksnes karogu pie savām bijušajām mājām.’Ja es tajā dienā būtu bijusi mājās, es 100% būtu mirusi,’ viņa norādīja, atzīstot Hamas attieksmi pret LGBTQ cilvēkiem.
Mazāk nekā 30 sekunžu gājiena attālumā no Goldšteinas mājām atrodas iela, kas ir kļuvusi par apmeklētāko Kfar Aza ielu.Daudzus šīs ielas iedzīvotājus, no kuriem gandrīz visi bija jauni vientuļnieki vai pāri, nogalināja vai nolaupīja Hamas.Lielākā daļa māju tika nodedzinātas vairākas dienas, kamēr teroristi kontrolēja kibucu.Aiz apkaimes ir vārti, kas ved uz laukiem un aiz tiem – uz Gazu.Tas bija viegls pirmais mērķis pirmajiem teroristu viļņiem, kas iefiltrējās kibucu teritorijā.

Attēlā redzami cilvēki, kas 2023. gada 10. oktobrī tur fotogrāfiju, kurā redzama nojaukta barjera starp kibucu Kfar Aza un Gazas joslu, kas uzņemta tieši tajā pašā vietā 2024. gada 26. septembrī. (Foto: Ilia Yefimovich/picture alliance via Getty Images) Dienā, kad viņa izvadāja žurnālistus pa apkaimi, Goldšteina nēsāja cepuri ar Emīlijas vārdu, kas bija daļa no kibuca iedzīvotāju centieniem pievērst uzmanību pieciem Kfar Aza iedzīvotājiem, kuri joprojām ir ķīlnieki Gazā, tostarp 28 gadus vecajai Emīlijai Damari, kura ir dubultā Lielbritānijas un Izraēlas pilsone.Damari tika aizvesta no savām mājām kopā ar dvīņu brāļiem Zivu un Gali Bermaniem, kuri bija devušies uz Damari mājām, lai pavadītu viņu uzbrukuma laikā.Domājams, ka Gazā ir dzīvi ne tikai Damari un dvīņi Berman, bet arī divi citi – izraēliešu izcelsmes amerikānis Keith Seigel un Doron Steinbrecher.
Goldšteina sacīja, ka jūt īpašu saikni ar Damari.Viņiem abiem bija viena vecuma brāļadēls, un Goldšteina atcerējās, ka dažas nedēļas pirms uzbrukumiem redzējusi Damari kopā ar bērniem spēlējamies baseinā.
Šīs nedēļas sākumā Damari māte Mendija Damari pirmo reizi publiski runāja par savu meitu, lūdzot viņu atbrīvot.
Goldšteina vecāki ir atgriezušies uz dzīvi kibucu gandrīz deviņus gadus pēc tam, kad pirmo reizi pārcēlās uz turieni.Goldšteine apmeklē viņu katru nedēļu, parasti uz šabata vakariņām, bet kopš brīža, kad iemītniekiem tika atļauts atgriezties, viņa savā bijušajā mājā ir iegājusi tikai dažas reizes.Daudzas mājas, kas netika nodedzinātas, tika apzagtas ar sprāgstvielām.
Gadu vēlāk viņa teica: ‘Tas ir tā, it kā manā dzīvē kāds būtu uzspridzinājis granātu.’ Mēnešus pēc uzbrukumiem viņas laulība izjuka, un viņa dzīvo netālu no Telavivas, kamēr strādā, lai atjaunotu savu dzīvi.
Goldšteina nezina, vai un kad viņa atgriezīsies.’Tas ir tāpat, it kā es tev jautātu, ko tu gribēsi ēst piektdien, pēc 15 gadiem.Dievs zina.’.
Oktobrī. 7 viņa plāno no rīta piedalīties uzbrukumā nogalināto svaines vecāku piemiņas ceremonijā un vakarā pievienosies Kfar Aza kopienas piemiņas pasākumam.Taču šī gadadiena viņai nav īpaši svarīga.’Es atzīmēju Oktobri.Katru dienu,’ viņa sacīja.’Neviena diena nav tāda, lai es to tā vai citādi neizdzīvotu.’.
***** Nedēļas pēc uzbrukumiem Simcha Greinimans, Zaka starptautiskais pārstāvis, regulāri uzstājās visos lielākajos televīzijas kanālos.Greinimans, izraēlietis, kurš runā gandrīz bez akcentiem angļu valodā, bija palīdzības organizācijas seja, kas izcēla tūkstošiem mirušo – gan upuru, gan teroristu – ķermeņu un sagatavoja ebrejus apbedīšanai saskaņā ar stingrajiem jūdaisma noteikumiem, kas attiecas uz nāvi.
Izdevums Jewish Insider pirmo reizi ar Greinimanu runāja Kibucu Kfar Aza vairākas nedēļas pēc uzbrukuma.Stāvot blokā, kurā mitinājās kibuca jaunieši, Greinimans pārmaiņus runāja stoiski, gandrīz atsvešināti, acīm raugoties garām žurnālistiem, un teikumus pārtrauca viņa paša balss lauzums.

ZAKA pārstāvis Simcha Greinimans (Simcha Greiniman) runā ar žurnālistiem Nova mūzikas festivāla norises vietā (Foto: Melissa Weiss) Gada laikā kopš uzbrukumiem Zaka ir turpinājusi glābšanas un atjaunošanas darbus visā Izraēlā, reaģējot uz terora aktiem, autoavārijām un visdažādākajām neatliekamām medicīniskām situācijām.Taču grupas 4000 brīvprātīgo biedru ir cietuši, atzina Greinimans.Zaka brīvprātīgajiem un viņu ģimenēm ir obligāti jāapmeklē garīgās veselības speciālistu nodarbības.Izmaksas pilnībā sedz privātie ziedojumi, teica Greinimans.
Tuvojoties gadadienai, Greinimans teica, ka ‘mēs redzējām, ka puiši sabrūk’.
ZAKA pārstāvis Simcha Greinimans (Simcha Greiniman) runā ar žurnālistiem Nova mūzikas festivāla norises vietā (Foto: Melissa Weiss) Gada laikā kopš uzbrukumiem Zaka ir turpinājusi glābšanas un atjaunošanas darbus visā Izraēlā, reaģējot uz terora aktiem, autoavārijām un visdažādākajām neatliekamām medicīniskām situācijām.Taču grupas 4000 brīvprātīgo biedru ir cietuši, atzina Greinimans.Zaka brīvprātīgajiem un viņu ģimenēm ir obligāti jāapmeklē garīgās veselības speciālistu nodarbības.Izmaksas pilnībā sedz privātie ziedojumi, teica Greinimans.
Tuvojoties gadadienai, Greinimans teica: ‘Mēs redzējām, ka puiši sabrūk.’.
‘Mēs saņemam zvanus no viņu sievām vai kolēģiem, ka viņi nedarbojas pareizi, ka viņu attieksme ir sliktāka, ka viņi vairāk uztraucas’.
Viņš teica, ka šie brīvprātīgie var nevēlēties meklēt palīdzību, tāpēc grupa ir izmantojusi nelielas brīvprātīgo sapulces kā veidu, kā iedrošināt tos, kuriem ir grūtības, atvērties.’Ja cilvēks atrodas situācijā, kad viņš nevēlas saņemt palīdzību , jūs nevarat viņu piespiest.Bet, kad jūs organizējat dažādu brīvprātīgo tikšanos, tad viņš apsēžas un sāk runāt.’.
Kad Greinimans domā par pirmajām Zaka darba nedēļām, viņš atceras, kā iegāja mājā, kas bija atzīmēta grupai, bet kas, kā viņam šķita, bija nepareizi atzīmēta, un ārpusē ieraudzīja maz ko sliktu.Kad viņš iegāja mājā, viņu pārsteidza asiņu smaka.Ieejot guļamistabā, viņš sastapa vecāku kibuca iemītnieci, kas bija nogalināta slimnīcas gultā, joprojām pieslēgta skābekļa aparātam.
‘Viņa nevarēja aizbēgt, viņa nevarēja paslēpties, viņa nevienam nekaitēja.Viņa tika nokauta: ar nažiem, āmuriem, skrūvgriežiem.’.
***** Šo roku vardarbību un tuvību starp zvērību pastrādātājiem un viņu upuriem daudzi oktobrī. 7. oktobrī izdzīvojušie un pirmās palīdzības sniedzēji atceras tagad, gadu vēlāk.Kad Šahara Goldšteina (Shahar Goldstein) dažas nedēļas pēc uzbrukuma pirmo reizi atgriezās kibucu Kfar Aza, viņa uz sava dīvāna atrada izkārnījumus, kas bija lielāki par suņa izkārnījumiem.Viņa stāsta, ka šī pieredze viņai šķita vardarbīga.
‘Tās ir mājas un tās nav mājas,’ viņa paskaidroja.Atgriešanās ‘ir mierinoša un sāpīga’.
Kad Batševa Jahalomi stāsta par brīžiem, kad viņu veda uz Gazu, uzreiz iezīmējas viens vizuāls piemērs: ‘Es redzēju daudzus no viņiem ar lieliem nažiem, pat bērnus.Es atceros nažus, jo atceros, ka domāju: ‘Tas ir tik vardarbīgi, nazis.Tas nav ierocis vai granāta.Es domāju sev: ‘Ko viņi ar to mēģina izdarīt?’ Es domāju, ka tas nav nazis. Tas bija tik šokējoši.’.
Jahalomi redz sava mazā dēla traumas pazīmes pēc viņa pavadītā laika Gazā.Viņa stāsta, ka viņam ir murgi, un viņam izkrīt mati.Viņš vairs negrib runāt par to, ko pārcietis, un naktīs ilgi nedzīvo, lai, kad galva nokrīt uz spilvena, uzreiz aizmigtu.
‘Mēs nevaram īsti izārstēties, kamēr stāsts nebūs noslēgts,’ un viņas vīrs nebūs atgriezies mājās, viņa teica.’Mums tas ir jānoslēdz, lai turpinātu mūsu dzīvi.’.
Greinimans, kurš nedēļās pēc uzbrukumiem darbojās visos kibucu centros, teica, ka, neraugoties uz redzēto, viņš joprojām ir ticīgs.
‘Mēs ebreju valodā sakām: ‘Lhagid baboker chasdecha, vemunatcha baleylot’ – ‘slavēt Dievu no rīta ir tad, kad naktī aizmigu,’ viņš teica.’Bet jūs nevarat aizmigt naktī.Kad tu aizver acis un redzi šos tēlus, protams, katru dienu, katru nakti mēs redzam lietas, ar kurām mēs nevaram īsti dzīvot, bet mums ir jāslavē Dievs, jāpateicas Viņam par to, ka mēs no rīta pieceļamies, turpinām dzīvot normālu dzīvi, cik vien mēs to spējam’.

‘Mēs ebreju valodā sakām: ‘Lhagid baboker chasdecha, vemunatcha baleylot’ – ‘slavēt Dievu no rīta ir, naktī iemiegot,’ viņš teica.’Bet jūs nevarat aizmigt naktī.Kad tu aizver acis un redzi šos tēlus, protams, katru dienu, katru nakti mēs redzam lietas, ar kurām mēs nevaram īsti dzīvot, bet mums ir jāslavē Dievs, jāpateicas Viņam par to, ka mēs no rīta pieceļamies, turpinām dzīvot normālu dzīvi, cik vien mēs to spējam’.