Attēli par Gazas nāvi un dzīvību kopš 7. oktobra

Skats uz sagrautajām mājām Khan Younis pilsētā 2024. gada 26. aprīlī.Kredīts – Saher Alghorra.

Palestīniešu fotogrāfs Sahers Alghorra (Saher Alghorra) pirmo reizi sarunājās ar TIME par savu pieredzi, dokumentējot nāvi un postījumus savā dzimtajā Gazas joslā, Izraēlas atriebību par oktobra mēnesi. 7. gada slaktiņu, tikko bija sākusies.Tā jau bija pilnīgs postījums.Pirmajos Alghorra attēlos bija redzami dūmu plankumi, kas parādījās tur, kur kādreiz stāvēja augstie daudzdzīvokļu nami, skumju pārņemti vecāki, kas sēroja par saviem bērniem, un veselas kopienas, kas pārmeklēja savus rajonus, meklējot izdzīvojušos.

Gadu vēlāk 28 gadus vecā fotogrāfe joprojām fiksē palestīniešu dzīves realitāti reģionā, kur rētas ir redzamas no kosmosa.Tomēr, neraugoties uz visiem fizisko postījumu attēliem, visspēcīgākie Alghorra attēli atspoguļo cilvēciskās izmaksas.Vienā no tiem viņš ir iemūžinājis jaunu palestīniešu meiteni, kas raud lietū, kamēr viņa kopā ar citiem bēgļiem gaida pie nometnes Rafas dienvidu pilsētā.Tā kā humānā palīdzība joslā netiek sniegta, vairums cilvēku var cerēt paēst tikai reizi dienā, un desmitiem bērnu ir miruši badā.

( Brīdinājums: Daži no turpmāk minētajiem attēliem ir grafiski, un dažiem skatītājiem tie var radīt satraukumu ).

Citā attēlā palestīniešu ģimene sēž savas noplukušās mājas Khan Yunis viesistabā.Sienas ir melnas no apdegumiem, un infrastruktūra brūk, taču tas ir labāk nekā tas, ko lielākā daļa Gazas iedzīvotāju, tostarp Alghorra, ir spiesti dzīvot – šaurās teltīs.Alghorra, kurš bija spiests aizbēgt no savām mājām Gazas pilsētā konflikta sākumposmā, tagad kopā ar kolēģiem dzīvo teltī pie Nāsera medicīnas kompleksa, kas ir viena no pēdējām slimnīcām Gazā.

‘Ir bijis grūti un riskanti atspoguļot šo karu,’ saka Alghorra.Saskaņā ar Žurnālistu aizsardzības komitejas datiem, atspoguļojot konfliktu, ir gājuši bojā vismaz 116 žurnālisti un plašsaziņas līdzekļu profesionāļi, un tas ir visļaunākais laiks, kad žurnālisti ir gājuši bojā, kopš šī grupa 1992. gadā sāka vākt datus.Alghorra savu izdzīvošanu skaidro ar ‘Dieva laipnību un mūsu stingro ticību, ka ar mums nenotiks nekas cits, kā tikai tas, ko Dievs mums ir uzrakstījis’, taču viņš arī apgalvo, ka ‘mēs esam kļuvuši nejūtīgi.’.

Lai gan Alghorra tēlos netrūkst izmisuma, tomēr ne visos no tiem tas ir vērojams.Vienā septembra kadrā palestīniešu skolotājs raksta uz tāfeles teltī uzceltā improvizētā klasē; trīsdesmit skolēni, kas sēž uz zemes ar krustām kājām, jau gadu nav ieguvuši pienācīgu izglītību, un lielākā daļa Gazas universitāšu un skolu ir iznīcinātas.

‘Es esmu apņēmības pilns parādīt skaisto pusi un stāstus par panākumiem un izturību šī genocīda apstākļos, ar ko saskaras mana tauta,’ saka Alghorra.(Janvārī Starptautiskā Tiesa pieņēma pagaidu spriedumu, ka pastāv ticams risks, ka Izraēla Gazā veic genocīdu.Tomēr līdz galīgajam spriedumam varētu paiet vairāki gadi.Izraēla apgalvo, ka tā ievēro starptautiskās tiesības.) Citā attēlā pārvietotie palestīnieši ir sapulcējušies Gazas jūras krastā, kur Vidusjūras viļņi sniedz atelpu no karstuma un daudziem ir vienīgā pieejamā peldvieta vairāku kilometru attālumā.).

Neatlaidība, sumud arābu valodā, jau izsenis tiek uzskatīta par palestīniešu kultūras iezīmi.Taču Alghorra attēlos redzams kas vairāk.’Mēs esam cilvēki, kas mīl dzīvi un turas pie tās,’ viņš saka, ‘jo esam cilvēki, kas ir pelnījuši dzīvot mierā.’.

Lai gan ne visi vēlas, lai viņu ciešanas tiktu fotografētas, Alghorra saka, ka viņa darbs ir mainījies, karam ieejot otrajā gadā.Sākotnēji daudzi palestīnieši, iespējams, domāja, ka ciešanu attēli varētu piespiest ārpasauli rīkoties, lai palīdzētu izbeigt viņu ciešanas, taču tā vairs nav.’Mēs redzam un jūtam, ka ārpasaule vairs nav tik ieinteresēta kā agrāk,’ saka Alghorra.’Diemžēl Gaza un tās iedzīvotāji ir atstāti dzīvot grūtībās un ciešanās, un neviens tos nav pamanījis.Es baidos, ka dzīve paliks tāda, kāda tā ir tagad, ar piespiedu pielāgošanos dzīvei nometnēs.’.

Tomēr Alghorra stāsta, ka no tūkstošiem fotogrāfiju, ko viņš uzņēmis pēdējo 12 mēnešu laikā, visaizkustinošākā bijusi no Gazas Al-Shifa slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļas, kur māte atvadījās no savas mazās meitas, kas naktī tika nogalināta viņu mājas bombardēšanā.

Viņš apgalvo, ka ‘mātes kliedziens man skan ausīs vēl šodien.’.

Rakstiet Yasmeen Serhan uz [email protected].