Jeruzalemes galēji labējie politiķi ir asi nosodījuši jebkādu iespējamo pamieru starp Izraēlu un šiītu Hezbollah kaujiniekiem Libānā.
Galēji labējās Reliģiskās cionistu partijas līderis un Izraēlas finanšu ministrs Bezalels Smotričs ceturtdien rakstīja vietnē X, sakot: ‘Kampaņai ziemeļos jābeidzas ar vienu scenāriju – Hezbollah sagraušanu un tās spēju nodarīt kaitējumu Izraēlas ziemeļu iedzīvotājiem liegšanu.’.
Pēc 21 dienas Smotričs rakstīja, ka ‘ienaidniekam nedrīkst ļaut laiku atgūties no saņemtajiem smagajiem triecieniem un reorganizēties kara turpināšanai.’.
Smotrihs turpināja: ‘Vienīgais veids, kā mēs varam atjaunot drošību un cilvēkus ziemeļos un valstī, ir Hezbollah padošanās vai karš.’.
Reaģējot uz Izraēlas plašsaziņas līdzekļos izskanējušajām ziņām par iespējamo pamieru, stingrās līnijas nacionālās drošības ministrs Itamars Ben-Gvirs, labēji ekstrēmistiskās partijas Otzma Yehudit (Ebreju vara) līderis, sasauca ārkārtas sanāksmi.
Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu (Benjamin Netanyahu) savas politiskās izdzīvošanas nodrošināšanā ir atkarīgs no saviem galēji labējiem koalīcijas sabiedrotajiem.
Šķiet, ka rakstā izklaidējoši apskatīta sarežģītā situācija, taču vai vardarbība un kara pieejums ir vienīgais risinājums šai problēmai? Iespējams, miermīlīga diplomātija un sarunas varētu būt efektīvāka pieeja, lai panāktu ilgtermiņa stabilitāti un drošību reģionā.
Rakstā norādītās problēmas Ķīnā un politiskie notikumi Izraēlā ir būtiski, taču es jautāju – vai vienmēr kareivīgas pieejas un nekompromisīga nostāja ir vienīgais risinājums? Varbūt ir vērts apsvērt arī diplomātiskas un miermīlīgas iespējas, lai nodrošinātu ilgtermiņa stabilitāti un nekaitētu nevainīgiem iedzīvotājiem?