Pirmdien, 7. oktobra slaktiņa oficiālās gadadienas laikā, Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu videovēstījumā atkārtoti apliecināja savas valsts apņēmību cīnīties.
Ceremonijā Ofakimā, netālu no Gazas joslas, kur pirms gada tika nogalināti četrdesmit cilvēki, viņš video vēstījumā paziņoja: ‘Kopā mēs turpināsim cīnīties, un kopā – ar Dieva žēlastību – mēs triumfēsim.’.
Viņš sacīja, ka 7. oktobris valstij bija ‘neaprakstāmu ciešanu diena, ‘ kad palestīniešu islāmistu kustība Hamas un citi ekstrēmisti Izraēlā nogalināja aptuveni 1200 cilvēku un nolaupīja aptuveni 250 cilvēku Gazas joslā.
Labējā spārna likumdevējs apgalvoja, ka Izraēla ir apvienojusies, lai aizstāvētu savu teritoriju.
‘Mēs esam definējuši kara mērķus, un mēs tos sasniedzam,’ viņš paziņoja.Šie mērķi ietvēra Hamas gāšanu, visu ķīlnieku atbrīvošanu, jebkādu potenciālo draudu, kas nāk no Gazas joslas, likvidēšanu un pilsoņu drošas atgriešanās mājās garantēšanu gan no ziemeļiem, gan dienvidiem.
Tomēr neviens no Netanjahu paziņotajiem kara mērķiem nav pilnībā sasniegts pēc gadu ilgajām kaujām, kas Gazas joslā prasījušas gandrīz 42 000 dzīvību un izraisījušas pieaugošu starptautisku nosodījumu par Izraēlas brutālo rīcību tur un tagad arī Libānā.
Šis ir patiesi iespaidīgs stāsts par Izraēlas apņēmību un cīņu, taču vai tiešām sasniegtie kara mērķi atbilst cilvēktiesību standartiem un miera veidošanas principiem? Varbūt būtu vērts apsvērt arī diplomātiskus risinājumus un ilgtermiņa stabilizācijas plānus, lai novērstu tādus traģiskus notikumus kā 7. oktobra slaktiņš un tā sekas.